TVNET lasītāji piepilda ukraiņu bērnu Ziemassvētku vēlēšanās

TVNET šā gada Ziemassvētku akcijai "Sagādā prieku" vēstules uzrakstīja 47 bērni vecumā no 7 mēnešiem līdz 17 gadiem. Vēstules rūķiem bija darinātas īpaši rūpīgi - ar zīmējumiem un laba vēlējumiem Ziemassvētku vecītim. 

Lasot mazo ķiparu vēstules, jūsu sirsniņa ietrīsēsies bieži, jo gandrīz katra bērna sirds lūdz, lai beigtos karš un viņi varētu atgriezties mājās. Oleksandrs no Rubežas ciema raksta:

"Salavecīt, es tev lūgtu neaizmirst par bērniem Ukrainā, kuri aizvien atrodas zemē, kur notiek karš. Tāpēc, ka viņi visu laiku ir briesmās un viņiem ļoti sen nav bijuši svētki," uzsver pusaudzis. "Man ir daudzas vēlēšanās, bet galvenā, lai es un mana ģimene būtu veseli un lai nekur nebūtu vairs kara."

Vai Iļja no Luhanskas apgabala Starobeļskas ciemata: "Manā valstī šobrīd norisinās karš, tāpēc es biju spiests aizbraukt uz citu vietu, kur katru dienu spīd saule, kur nenotiek sprādzieni un nemirst bērni un pieaugušie. Kur var mierīgi pastaigāties pa ielām un nebaidīties iet uz skolu, sazināties ar bērniem.

Es vēlos, lai karš beidzas, lai cilvēki beidz mirt un Ukraina kļūst par brīvu valsti."

Zaudētas ir ne tikai mīļās mājas, dzimtene, bet arī tuvinieki un draugi. Bērni mācās attālināti, turpina gan izglītoties, gan socializēties. Lasot vēstulēs, ka bērni lūdz datoru, planšeti vai mobilo telefonu, neveidosim maldīgus priekšstatus,

jo šiem bērniem nudien tehnoloģijas ir vienīgā iespēja būt kontaktā ar skolu, klasesbiedriem un draugiem, kuri izmētāti pa dažādām pasaules vietām.

Tāpat arī mazākos tehnoloģijas uz brīdi var iepriecināt vai nomierināt, ja mammai visa kā ir par daudz vai šajā brīdī svarīgi darbi sauc. Dažreiz tehnoloģijas drīkst būt "aukles"... Daudzi pusaudži arī vēlas austiņas - tā var iegūt mazliet privātuma, ja jādzīvo vairākiem cilvēkiem vienā istabā.

Patiesībā katra bērna kārotā dāvaniņa ir ar zemtekstu... Pusaudzis Valentīns skumst pēc savas profesionālās futbola bumbas, jo bēgot tā nebija prioritāte. Tāpat

piecgadniece Miroslava no Luhanskas apgabala Volčanskas vēlas interaktīvu spēļu kaķīti, jo, iespējams, tur nācās atstāt savu īsto četrkājaino draugu.

Mazais Kirils no Doneckas vēlas Ziemassvētkos sev draugu - robotiņu Wall-E, un, turpinot vēstulē lasīt, ka tētis ir kalnracis, uzreiz top skaidrs, ka robotiņš, kurš animācijas filmiņā katru dienu iet un rok, simbolizē mīlestību pret tēti. Margarita no Odesas lūdz iespēju satikt zirgus - arī šī vēlme ir alkas pēc sirdsmiera un mīlestības. Bet mazais Ļevs no Mikolajivas, bērns ar īpašām vajadzībām, lūdz vecītim velosipēdu, kuru nevarēja paņemt līdzi. Tieši velosipēds palīdz zēnam pārvietoties vieglāk, un mamma saka, ka lieliski attīsta arī viņa prātu.

Jebkura mīļmantiņa vai mūzikas instruments ir iespēja radīt prieku sev un citiem. Spēt nedomāt par sprādzieniem un nezaudēt cerību!

Starp vēstuļu "rakstītājiem" ir arī pavisam maziņi mazulīši, kuri nemaz nenojauš par pasaulē notiekošajām briesmām un šobrīd par savām mājām sauc Latviju. Mēs ļoti vēlētos uzdāvināt viņiem iespēju satikt savus tētus un no visas sirds ticam, ka reiz tas notiks!

Jā, mūsu spēkos nav izbeigt karu Ukrainā, lai jau rīt visi varētu atgriezties mājās, bet mēs visi kopā varam iepriecināt šos vēstuļu rakstītājus kaut uz brīdi!

Galerija: Čaklie vēstuļu rakstītāji

Izlasījuši vēstules, kā jau ierasts, sākām meklēt bērniem rūķus. Mūsu uzticamie TVNET lasītāji katru gadu ir tepat līdzās un jau gaida, kad varēs no jauna pieteikties būt par kāda mazā ķipara rūķi. 

Dažs rūķis jau ne pirmo gadu pazīst šo akciju un pat laicīgi raksta redakcijai, jautājot, kur gan kavējas vēstulītes, - jo rūķis jau gatavs iepriecināt!

Ar rūķu satikšanu un dāvanu saņemšanu mums gāja raibi, bet beigās, kā jau katru gadu, viss beidzās labi, Tik tiešām šajos mirkļos šķiet, ka, mums sadodoties rokās kāda mērķa vārdā, vēl mistiski spēki pieslēdzas, lai viss piepildās!

Īpaši ik gadu silda sirdi, ka starp rūķiem ir cilvēki, kuri paši ikdienā ir vecāki daudzbērnu ģimenēs, kur vajadzību ir daudz, bet viņi nežēlo ne savu laiku, ne līdzekļus, lai padalītos ar otru. Bija ģimene, kura ne tikai atnesa dāvanu, bet bija paši sasējuši saldumu paciņas visiem vēstuļu rakstītājiem. Ļoti emocionālas ir arī dāvanām pievienotās vēstulītes, īpaši citu bērnu rakstītās.

Tāpat ik gadu apbrīnojam jauniešus, kuriem pašiem vēl bērniņu nav, bet empātija un vēlme kādu mazo apdāvināt nāk no karstas sirds. Bija puisis, kurš kavējās ar dāvanas piegādi, jo bija vēlējies, lai Valentīnam uz bumbas būtu visi Futbola federācijas paraksti. Dāvana ar zelta maliņu. 

Mūsu rūķus nebaida arī attālums - daudzas dāvanas veda no citām Latvijas pilsētām.

Nedēļas laikā rūķi sanesa redakcijā visas kārotās dāvanas, kuras nereti sasniedza cilvēka auguma izmērus. Kad čaklie rūķīši visu bija sapakojuši un pārbaudījuši, mūsu kamanas ar dāvanām devās uz skaisto VEF kultūras pili, kur jau gaidīja grezni saposta svētku telpa. Bērni mēroja ceļu ne tikai no Pierīgas, bet arī no Jēkabpils un Preiļiem. 

Kad eglītē iedegās lampiņas, atskanēja mūzika un zālē jautrā "vilcieniņā" ieradās mūsu svētku galvenie vaininieki. 

Liels paldies mūsu rūķim Milai, kura arī pati šobrīd ar ģimeni radusi patvērumu Rīgā - viņa ir no Kijivas un veselus septiņus mēnešus netika redzējusi savu ģimeni. Mila mums palīdzēja pārvarēt ukraiņu valodas barjeru, jo šai vakarā mēs vēlējāmies, lai skan tieši tā. 

Pasākumā visus ļoti iepriecināja arī mūziķes Aminatas emocionālais priekšnesums ģitāras pavadījumā. Kad atskanēja dziesma ukraiņu valodā, visi sāka dziedāt līdzi, plaukšķināt un kustēties dziesmas ritmā. 

Dāvanu dalīšana bija visgaidītākā. Katrs bērniņš pacietīgi gaidīja savu kārtu, un, kad tika izsaukts, sirsniņai dauzoties, nāca pēc veltes. Skanēja gan gari dzejoļi, gan mazītiņi pantiņi ukraiņu valodā. Bija arī pavisam īsi, kautrīgi norunāti dzejolīši, aizkustinoši sajaucot rindas. Tirpas pārskrēja pār ķermeni, kad meitene sāka skaļi dziedāt ukraiņu tautasdziesmu, - tad arī līdzcilvēku acīs iezagās miklums. Neticami, bet bija arī ukraiņu bērni, kuri cieņā pret valsti, kas sniedz patvērumu, bija iemācījušies "Balts sniedziņš snieg uz skujiņām...".

Esot te un tagad, tu saproti, cik notiekošais karš ir briesmīgs - zvērīgi laupa dzīvības, atņem tuvāko līdzās būšanu un šķir no mīļotās dzimtenes, kurā atgriezties ikviens šajā telpā vēlējās visvairāk....

Jā, iespējams, kāds teiks - ar dāvanām mēs nespējam palīdzēt šiem cilvēkiem. Tā tas arī ir, bet, paveroties šo bērnu acīs, kurās kaut uz brīdi iemirdzas tā dzirkstelīte, tu saproti, ka cerība ir dzīva un ka esi gatavs darīt visu, lai tikai bērni smaidītu! Lai ciešanas un bērnu asaras kaut uz sekundi dzēš prieks un laimes sajūta.

Jo tieši tā ir jābūt un nekā citādi! 

Ir prieks apzināties, ka mūs, TVNET, ik dienu lasa cilvēki, kuri labprāt sadodas rokās, lai darītu labas lietas. Tas patiešām uzmundrina, un gribas dot pretī arī viņiem interesantas, skaistas un sirsnīgas izjūtas! 

Mēs, TVNET komanda, vēlreiz vēlamies pateikties visiem, visiem, kas iesaistījās un palīdzēja. Un vēlreiz izmantojot šo iespēju, aicinām neaizmirst, ka karš Ukrainā turpinās, tāpēc neapstājieties palīdzēt cilvēkiem, kuru zemi plosa Krievijas spēki.

Lai mums visiem pietiek spēka palīdzēt, ne brīdi nezūd ticība labajam, lai visiem ir stipra veselība un lai pāri Zemei beidzot pārlaižas miera dūja!

Ukraiņu vārdā man bija jānodod visiem latviešiem liels, liels paldies par mīlestības pilno palīdzību it visā un to, ka esam sirds tauta. Tā ir tautu sadraudzība uz mūžu!

Paldies:

• mīļajiem TVNET lasītājiem - rūķiem;
• Milai no Ukrainas;
• Latvijas Bērnu fondam - Jeļenai un Vairai;
• Dziedātājai Aminatai;
• Draugiem "Origo" par skaistajām saldumu paciņām un "Barborai" par kārumiem uz svētku galda;
• VEF kultūras pils atsaucīgajai komandai, īpaši Mairitai;
• Un, protams, visam TVNET kolektīvam, kuri nepagura pielikt savu roku akcijas procesā, atbalstot cits citu. Saņemot, iesaiņojot, pārskaitot un aizvedot dāvaniņas. Īpašs paldies kolēģiem par sirsnīgajām bildēm un video!

 SKATIES VAIRĀK FOTO!